Cukini/kabacis, kas garšos visiem

Rudens veltes ir klāt!

Te būs garda un vienkārša recepte. Brīdinu - atkarību izraisoša uzkoda!:)

Vajadzēs:
2 vidēji cukini (var izmanot kabaci - tas pats cukini, tik izaudzis vien ir:)
1ēk olīveļļa (man aizgāja vairāk)
1/4 krūze rīvēts parmezāns (izmantoju Džiugas)
1/4 krūze baltā rīvmaize
1/8tk sāls

Cukini griež šķēlēs, ap 1cm platās. Sausās sastāvdaļas sajauc. Cukinī šķēles apmērcē olīveļļā, apviļā sausajās sastāvdaļās.

Izkārto uz cepampapīra, liek cepeškrāsnī uz 230 grādiem, 25-30min.

Pasniedz kā uzkodu vai kopā ar silto ēdienu.

Receptes avots: http://www.foodnetwork.com/recipes/ellie-krieger/zucchini-parmesan-crisps-recipe.html

Ko nedarīt, kad esi gaidītāju pulciņā

Ja ir tas gods un prieks tuvāko radu vai draugu pulkā pievienoties kāda maza brīnuma gaidīšanai, atļaušos lieku reizi atgādināt, kāda rīcība nesajūsmina topošos jaunos vecākus. Protams, aiz ieraduma vai labas gribas, bet tomēr... Paturiet prātā - tas, par ko topošie vecāki vēlēsies, lai jūs zināt - tiks jums darīts zināms!

Gaidību laikā NEDARĪT:

• uzstājīgi taujāt par to, kāds būs gaidāma mazuļa dzimums - ir vecāki, kas paši to nemaz negrib zināt, savukārt citi, aiz māņticības, līdz pat piedzimšanai neņem vērā ārstu prognozes; ja visi apkārtējie kopistiski sāks gaidīt konkrēta dzimuma mazuli (ar visām no tā izrietošajām sekām zilu un rozā drēbīšu un mantiņu izskatā), pat, ja topošie vecāki uz to nekoncentrējas, topošo vecāku harmonija var tikt pabojāta; bet, kā visiem labi zināms - grūtnieces uztraukt nedrīkst!
• ja zināms mazuļa dzimums, prašņāt par konkrēta vārda izvēli - protams, ir vecāki, kas jau zina, ka gaida Jānīti, bet daudzi tomēr lēmumu pieņem tikai tad, kad pirmā satikšanās notikusi;
• komentēt topošo vecāku mazuļa vārda sarakstu - daloties ar savām asociācijām par to, ka tā sauca pustraku dežuranti vecajā darba vietā; ka tāds vārds bija kaimiņu govij; ka šo vārdu noteikti nedrīkst likt, jo radu tanti ar tādu vārdu suns sakoda utt utjp. STOP - šo visu atstājam sevī! 
• uzstāt, ka jāizvēlas kāds jums tīkams vārds - jo tā sauca vecvecmāmiņu, jo tas izklausās karaliski, jo tāds vārds tagad ir vai nav modē vai vēl kādu jums būtisku apsvērumu dēļ. Piekrītu tēzei, ka patiesībā mātei ir vispilnīgākās tiesības izvēlēties bērna vārdu, jo (a) viņa mazuli vislabāk pazīst un (b) viņa to ir iznēsājusi un dzemdējusi. 
• tuvojoties noliktajam dzemdību laikam, ik pārdienas zvanīt un taujāt - vai ir kas jauns? kad būs, jūs par to uzzināsiet - un vēlams tad, kad paši jaunie vecāki vēlēsiet jums par to pavēstīt; šie zvani (jo zvana jau ne tikai tuvākie radi, bet arī attālākie draugi) uzdzen lieku stresu grūtniecei un līdz ar to arī mazulim.

Mazulim piedzimstot NEDARĪT:

• uzstājīgi pieprasīt, lai dzemdību laikā ik stundu tiktu atsūtīta īsziņa par notikumu gaitu - nu nav šis tas brīdis, kad Notikumā klātesošajiem sēdēt pie saviem telefoniem; ir citas, svarīgākas lietas darāmas!
• dusmoties, ja uzreiz pēc mazā brīnuma ienākšanas pasaulē netiek izsūtīta šī priecīgā ziņa visai radu/draugu saimei - kā nojaušat, dzemdības var arī nebūt tikpat relaksējošs pasākums kā vakara vanna; tāpēc jāļauj vien jaunajiem vecākiem atpūsties fiziski un emocionāli pēc šī Notikuma un galu beigās - izbaudīt pirmos kopīgos mirkļus (nevis spiest pa pogām un postot feisbukā)!
• kad zināms mazuļa vārds, nekautrējoties mesties to komentēt - it īpaši jau jauno vecāku priekšā un arī aiz muguras - tas nav smuki! paturam sevī, tāpat, kad ieraudzīs un iepazīs mazo brīnumu - iemīlēs neatkarīgi no tā, vai viņš Visvaldis, Druvvaldis vai Visvaris...
• ar elkoņiem rauties apciemot mazuli jau pirmajās dzīves dienās - mazais cilvēciņš vēl īsti nespēj aptvert, kur atrodas un kas notiek - diezin vai visas plašās radu un draugu saimes sejas ir tas, ko viņš tagad alkst ieraudzīt; pienāks jūsu kārta uz raudzībām un jaunie vecāki par to jūs painformēs!
• apbērt ar padomiem par to, kā mūs audzināja vai ko žurnālā izlasīju par bērnu audzināšanu - ja padoms būs nepieciešams, jums to pajautās

BET KO TAD DARĪT:

• ļaujiet jaunajiem vecākiem aprast ar jauno dzīves situāciju - neko nepieprasot, neuzstājot, netaujājot - jaunā dzīve prasa arī papildus spēkus, ļaujiet tos pietaupīt šobrīd svarīgākajam;
• piedāvājiet savu palīdzību konkrētās lietās - pusdienu sarūpēšanā, mājas uzkopšanā, logu nomazgāšanā, lielā bērna pieskatīšanā, mazuļa izvešanā pastaigā utml
• ejot raudzībās, atcerieties arī par jauno māmiņu - viņa ir paveikusi milzu darbu 9 mēnešu garumā un ir pelnījusi ziedus un kādu dāvaniņu labsajūtai
• galu galā - priecājieties kopā ar jaunajiem vecākiem par Mazā Brīnuma ierašanos pasaulē, paliekot drošā tuvumā :)

Lai brīnumpilns gaidību laiks ikvienam, kam tas (drošā) tuvumā!

"Kāds burvīgs puika!"

Ja manu vīru bērnībā nepazīstami cilvēki uzskatīja par meiteni, tad mūsu meitiņai "pārmantojums" pretējā virzienā - nereti tiek nosaukta par puiku. Jo blondie matiņi vēl paīsi, seja reizumis kā žuļikam un rozā bante matos netiek likta. Protams, cenšos par to pasmaidīt, lai gan reizumis omītes, kas, pavirši uzmetot aci, nosecina, ka puika, mani aizkaitina ar savu ašo spriedumu. Un nelīdz ne rozā kurpes, ne svārki, ne kleitas. Bet tā rozā galvas bante ilgi uz galvas žuļikam neturas :)

Te pāris stāsti jautrākam vakaram.

1.stāsts

Dzīvojamies bērnu laukumā. Vēsajā jūnijā, mazulītei kājās melnas bikses, rozā džemperītis, rozā kurpītes. Pienāk 4gadīgs puika un saka (krieviski): "Kāpēc viņam kājās rozā kurpītes?" Atbildu: "Tāpēc, ka tā ir meitenīte!". Uz ko saņemu stingri paustu pārliecību: "Nav gan!"

Pie sevis tai mirklī tik nobubinu: "Varbūt man labāk zināms?!"

2.stāsts

Esam pie ezera. Mazulīte plikiņa, pieiet pie divām meitenēm (4 un 3 gadi), kas ezera krastā spēlējas. Vēro un grib iesaistīties. Mēģina paņemt kādu no mantiņām, uz ko vecākā meitene saka: "Puika, nedrīkst!". Es, caur zobiem: "Tā ir meitene!"

Kad pēc mirkļa atkal puikam tiek aizliegts aiztikt spainīti, es jau skaļāk atkārtoju: "Tā ir meitene." un nosaucu viņas vārdu.

Uz to lielākā madāma atjautā: "Viņu sauc Patriks?"

Samulstu uz kādu mirkli pēc šāda jautājuma. Patriks nu galīgi nav līdzīgs mūsu mazulītes vārdam un tas, kas nav mazsvarīgi, nepavisam nav meitenes vārds. Nekas cits neatlika kā turpināt mazajai mādamai skaidrot, ka tā ir meitene un kā viņu sauc. Pēc ntās reizes izdevās ar:)

3.stāsts

Meituku šūpinu rotaļlaukuma sūpolēs. Blakus šūpojas puika, kam auklīte kundzīte cienījamos gados. Tikko tuvumā pienākusi jau uzsāk sarunu un piedāvā savus auklītes pakalpojumus - no rudens būšot brīva un pieejama! Un paralēli kundzīte izsaka kādu piezīmi par smaidīgo puiku (tas ir, manu meitiņu). Saku, ka tā ir meitenīte. Uz to kundzīte atjautā: "A kāpēc tad matus tik īsus apgriezuši?"

(mātes iekšējais monologs) "Hello! Mati nemaz vēl nav paguvuši izaugt tik gari, lai ķertos pie apgriešanas!"

Bet ārējā atbilde pieklājīgi savaldīga: "Tie vēl nav izauguši."

Un skaidrs, ka šī nebūs tā auklīte, kuru uzmeklēšu, ja savajadzēsies mazulītei savu personīgo pilna laika aukli.

4.stāsts

Mazulīte ar vīramāti aiziet uz vietējo tirdziņu. Mazulīte saposusies, košos svārkos. Pie letes pārdevēja izsaka vīramātei komplimentu (krieviski): "Kāds jums jauks mazdēliņš!"

Vīramātei pirmais "atgadījums" ar puikošanos. Tāpēc atbild nedaudz aizvainoti: "Tā ir mazmeitiņa!"

Un vakarā, pie bērna saņemšanas, atstāta šo aizvainojošo atgadījumu. :)

Šie ir tikai daži no mūsu ikdienas jautrajiem puikošanās stāstiem. Šodien veikalā, kad priekšā stāvošajai kundzei ar meitiņu/mazmeitiņu atdāvināju no kasieres saņemto mantiņu un viņa to nodeva savai mazajai ar tekstu: "Redzi, būs vēl viens - puika Tev to dāvina!" nemaz vairs nemēģināju ieskaidrot, ka ratos sēdošā būtne ar rozā džemperīti un rozā kurpītēm ir meitene. Rati pelēki, mati īsi - viss skaidrs - puika takš! Citiem jau labāk zināms... :)

Ļaut bērnam augt

Kādā māmiņžurnālā vai blogā lasīju par tēvu, kurš izdevis grāmatu par bērnu audzināšanu. Un tās galvenā doma: "Nedariet neko. Ļaujiet bērnam augt."

 

Šis vienkāršais padoms mani iedvesmoja un to atceros ikreiz, kad gribas ķerties pie kādiem no vispārzināmajiem audzināšanas līdzekļiem. Tā nu es turpinu ļaut bērnam augt, meklējot to smalko robežu starp atļaut un aizliegt. Pieredzes trūkums ir jūtams - ar pirmo bērnu izmēģināšu savu audzināšanas metodi, pēc tam jau būšu "mamma ar pieredzi". Protams, paturot prātā - nav universālas audzināšanas metodes.

Pāris piemēri, ciktāl šobrīd sniedzas mana bērna audzināšanas pieredze:

• neliedzu bērnam plauktu izpēti - burkas, karotes, piparkūku formiņas - tas viss ir tik interesanti mazajam pētniekam! un nedusmoju, ja kādreiz tiek baudpilnā priekā bārstīts veiksmīgi atmūķētās kukurūzas putraimu burkas saturs - tas viegli satīrams, toties kāds bērnam prieks! (arī opja virtuve ir "iesālīta", pētot, kā no sālstrauka lēni birst smalkā sāls:). Protams, viss notiek uzraudzībā, plaukti jau iepriekš pārkārtoti pēc bērniem drošas vides principiem un reizumis tomēr tiek novilkta robeža ar vārdu "Aizliegts" vai "noņemšanu no trases" (īpaši ciemos:).
• atvilktnes un skapīši mūsmājās nav aizmūķēti ar atslēgām vai bērnu slēdžiem - jau kopš sākās mazā pētnieka gaitas "pa perimetru", vienmēr mazulītei pašai bijusi iespēja atvilktnes, plauktus attaisīt un aiztaisīt - bērns ātri apguva, ka šim nolūkam domāti rokturīši, citādi tiek iespiesti pirksti (protams, pāris reizes tā arī notika, toties nu jau gandrīz nemaz vairs).
• kad bērnam uznāk vēlme darīt tāpat kā mamma, dodu rokās slotu/švammi/lupatu un ļauju ķerties pie darba - protams, vecākiem pēc tam dubults darbs, toties bērns priecīgs, ka palīdzējis!
• Bērna Vadīta Ēšana arī ir viena no metodēm, ko varētu uzskaitīt pie šīs tēmas - jau sen bērns pats kārtīgi ēd ar karoti, dakšu, dzer no krūzēm/glāzēm/pudelēm, pat pats sev muti ar salvetīti noslauka (ja nav iedota salvete, tad pieprasa:)
• kritienus un punus uztveram kā normālu dzīves skolas sastāvdaļu - nevaimanājam, nebaram, nesatraucamies, ja nepieciešams, samīļojam un pažēlojam.
• vannas priekus baudot, jau no pirmajām reizēm uztveram mierīgi brīdi, kad bērns sasveras/saslīd un pakļūst ar galvu zem ūdens; vienmēr pēc tam par to tik kopīgi pasmejamies kā par piedzīvojumu, ja nepieciešams, protams, palīdzam ar tikšanu "virs ūdens"; jāpiebilst, ka mazulītei ūdens ļoti patīk; rezultātā vasarā ūdensprieki dabā ir sajūsmas un spiedzienu pilni, pat nokļūstot ar galvu zem ūdens, smaids sejā nepazūd:) rudenī plānojam peldētapmācību pie trenera :)
• organizēju arī pirmās apzinātās mācību stundas, piemēram, aukstajā laikā velkot mājas čībiņas, vienu pēc otras, skaļi atkārtoju vārdiņus "mamma" (kreisajai kājai) un "tētis" (labajai); liels bija tēta pārsteigums, izdzirdot mazo skolnieci atkārtojot šos vārdus vienu pēc otra, velkot meitas kājās mājas čībiņas; ejot pa mājas kāpnēm uz augšu, skaitām pakāpienus - nu jau vēl pirms pasaku ciparu, bērns nomurmina savā valodiņā kaut ko līdzīgu ciparam, kas sekos no manas mutes :)
• ārpus mājas, kad mazajai pētniecei uznāk iedvesma vērot citus cilvēkus (gan pieaugušus, gan ne tik) - netramdu un pacietīgi sagaidu, kad interese norimst pirms ķeramies pie nākamās aktivitātes; kaut kāda man vēl šobrīd neskaidri nojaušama mazā cilvēka dzīves skola tajā šķiet slēpjas...

Protams, ir arī lietas, kas "ļaujot bērnam augt" nenostrādā - bet tāpēc jau tā ir skola - gan bērnam, gan arī man pašai :)

Veselīgas attiecības ģimenē

Piezīmes no tikšanās ar Natāliju Čehovsku - praktizējošu speciālisti bērnu pedagoģijā un psiholoģijā.

No 2000.gada dzimušie bērni ir enerģētiski daudz spēcīgāki par vecākiem. Tāpēc tikai abiem vecākiem kopā, iesaistot arī tuvo ģimeni, ir lielākas iespējas izaudzināt veselīgi domājošu bērnu.

Ģimenes dzīves likumi:

1. bērnu audzina abi vecāki; vairāk ar audzināšanu nodarbojas māte, bet, kad tēvs kaut nedaudz  pieķēries bērnu audzināšanai, viņš jāliela :)
2. cieņu pret vecākiem jāaudzina no mazotnes; ja vecāki mājās lamājas, dēls vienmēr būs mātes pusē, bet meitai grūtāk izvēlēties, kura pusē būt, jo māte audzinājusi, bet tēvs ir autoritāte. Bērnam nepieciešami divi un mīloši vecāki!
3. mātēm dēlus jāmīl, jāmīļo - lai pieaugot, viņš kļūst par burvīgu vīru savai sievai un neprasa no sievas to, kas nav saņemts no mātes; dēlu audzina tēvs.
4. tēviem jāmīl un uz rokām jānēsā meitas; audzina meitas - mātes.
5. ja vecāki dzīvo šķirti - mātei jādara viss iespējamais, lai saglabātu bērnu attiecības ar tēvu.

Atziņas/padomi:

• jaunajām māmiņām noteikti ir labi jāizguļas! Ja nepietiekams miegs, tad sieviete zaudē savu odžas (aktivitātes enerģiju). Un noteikti nepieciešams laiks sev (piem., vanna ar lotosa aromātisko eļļu).
• visveiksmīgāk ar jaunās paaudzes bērniem iespējams tikt galā tad, ja mamma dzīvo mājās un velta pietiekami laiku un uzmanību bērnu audzināšanai.

Garīgā attīstība ģimenē notiek tad, ja vecāki paši nodarbojas ar garīgo attīstību. Bērns vēro, atdarina, pamazām pieņem garīgas lietas kā normu. Par garīgām lietām bērniem jāstāsta tikai tad, ja viņi paši jautā. Bet katrs bērns jau piedzimst ar savu garīgo dimensiju.

Seksuālā audzināšana

Kad bērns sāk apzināties vīriešu un sieviešu fiziskās atšķirības, sāk uzdot jautājumus, no tā brīža vecākiem vannošanās, pirtošanās jāveic šķirti - dēls ar tēvu, meita ar mammu. Tas pats princips attiecas arī uz brāli un māsu. Jāņem vērā, ka bērni seksuāli tagad nobriest ātrāk!

BVĒ pieredze pusgada garumā

Nu jau vairāk kā pusgadu ikdienā praktizējam Bērna Vadītas Ēšanas (BVĒ) principus. Ja reizēm šķita, ka varbūt tik izvēlīgam mazulim kā mūsējais, tas tomēr nebūs bijis labākais variants, tad nu, atskatoties atpakaļ, tomēr esam priecīgi par šādu izvēli.

Produktu ziņā esam izgājuši cauri dažādiem etapiem: sākot no "viss interesē un viss tiek nogaršots", caur "ēdu tikai to, kas garšo" un šobrīd esam tikuši līdz "ēdīšu pats to putru!" etapam.

Te pāris secinājumi/piezīmes/rezultāti no mūsu pieredzes:

• gada vecumā bērns patstāvīgi ēd ar karoti, dzer no glāzēm/krūzēm (no tām pašām kā pieaugušie:)
• ar šķīvjiem un glāzēm "operē" labi - kad vairs negribās, tad ceļ augšā un dod mammai vai noliek uz blakus galda (bet reizēm gan joprojām saturs mēdz tikt izlidināts uz zemes un sienām:)
• bērns pats izvēlās, ko ēst - ja ko negribās/negaršo - vecākiem nav cerību dabūt to bērna mutē iekšā! Atliek vien cerēt un uzticēties, ka tas, kas tiek apēsts, arī ir tas, kas nepieciešams organismam...
• lai gan vienumirkl jau šķita, ka putras nekad iekšā nedabūsim mazajā mutītē, kad tika apgūta patstāvīgā ēšanas ar karoti prasme - arī putras kļuvušas par ikdienu :)
• mūsu gadījumā - zupas, sautējumi un citi izstrādājumi ar dārzeņiem - paliek mammas pusdiengaldam :( Našķīgākas ēdamlietas gan - lūdzu, uz mazā galdiņa! :) bet tas nebūt nav kopējais BVĒ pieredzes secinājums - draugu meituks, kas arī uzaudzis ar BVĒ, ēd visu ko un ar prieku =D
• šmucēšanās gan vēl nav beigusies - mamma apbruņojas ar pacietību, kamēr bērns turpina izzināt garšu pasauli un uzlabot koordinācijas prasmes :)

Pirmās dzimšandienas TORTE

Ātri & gardi! =D

Sastāvdaļas:

· 2gl milti
· 1tk cepamais pulveris
· 1tk kanēlis
· 1/2tk soda
· 6ēk (~80g) kausēta sviesta
· 1 bundža iebiezināts piens
· 1gl rīvēti burkāni
· ½ glāze mandeļu milti
· ½ glāze paniņas

Garnējumam:
· ½ gl saldais krējums
· 3tk pūdercukurs
· Vaniļa (no ¼ pāksts)
· Mandeļu skaidiņas

Rīcība:
· Uzsilda cepeškrāsni līdz 180 grādiem, sarīvē burkānus uz smalkās rīves
· Liek kopā miltus, cepamo pulveri, sodu, kanēli. Pievieno rīvētos burkānus un mandeļu miltus
· Citā traukā samaisa kausēto sviestu, kondensēto pienu, paniņas un samaisa vienveidīgā tekstūrā
· Tad sajauc visu kopā, liek veidnē, cep 30-35min
· Garnējumam uzkuļ saldo krējumu ar pūdercukuru un vaniļu
· Dekorē ar mandeļu skaidiņām