Skats aiz loga nemaz neliecina par pavasara tuvošanos, ierastais Lieldienu brauciens pie radiņiem ārpus Rīgas ar šogad atcelts, nekādi dižie plāni Lieldienu dienai laikus kalti netika - līdz ar to arī vēlme pēc ierastās gatavošanās Lieldienām neraisījās.
Bet tā kā biju salasījusies interviju par dzīves svinēšanu ar Ilzi Jurkāni, iedvesmojusies no vēl vienas dzīves svinētājas Gundegas Skudriņas, un saskatījusies skaistas svētku idejas žurnālā, tad vakarā pirms Lieldienām nolēmu - svētki būs! Nedrīkst ģimenes tradīcijas nicināt un nonivelēt, attaisnojoties, ka Mazulīte vēl maza un tāpat neko neatcerēsies un svētki viņai šobrīd bijuši nebijuši. Kaut pašu dēļ - sapost māju, sataisīt kādu našķi, pašiem uzposties (tas gan vairāk attiecas uz mani:).
Tad nu vakarā pirms Lieldienām, pateicoties vīra salabotajām Straumes kafijas dzirnaviņām, tapa zemesriekstu marcipāna olas šokolādes glazūrā, ar mājās esošajiem līdzekļiem tika piekrāsotas ledusskapī sen aizmirstās olas (dekorācijām, ne ēšanai!), tika sacepti arī kviešu-auzu miltu cepumiņi un pat sasprausti uz irbulīšiem dekorēšanai. Arī sasaiņotas dāvaniņas vecvecākiem (Mazulītes plaukstu un pēdiņu nospiedumi).
Lieldienu rītā vēl paguvu ātro mājas tīrīšanu veikt, piedekorēt, kas dekorējams un pati puslīdz (kā tas bieži vien notiek, kad mazs bebītis mājās:) saposties.
Un pēc tam jau man bija gluži vienalga - novērtēs Lieldienu ciemiņi manus pūliņus vai ne - es izbaudīju procesu un pati priecājos par rezultātu, pat apzinoties, ka nav man maģisko dekoratora pirkstiņu.
Pēdējās nedēļas laikā esmu nākusi pie atziņas, ka dzīves svinēšana ir vēl viens veids, kā neļaut sev kļūt par desperate housewife.
Nu jau izmantoju katru iespēju pati sevi sapost - ejot uz Dominas Gaidību dienām kopā ar draudzenītēm grūtniecītēm, dodoties uz Grand Andeli Mandeli vai sagaidot mājās Lieldienu ciemiņus. Pie tam, izmantojot faktu, ka joprojām gurnu dēļ netieku savos vecajos džinsos (hmmm-vai nez tie atgriezīsies vecajā izmērā jebšu nu uz visiem laikiem ieņēmuši esošo platumu?), pārcilāju skapī esošo svārku un kleitu saturu. Un esmu no jauna tikusi uz sievišķības viļņa - tik ļoti atkal iepaticies man būt svārkos/kleitā, sajust tos šūpojamies un vijamies ap kājām. Laikam te pie vainas arī fakts, ka visu grūtniecību nostaigāju lielākoties biksēs, pat ne sarafāniņos. Negribējās. Un bija gana vēsa ziema. Tad nu tagad arī pa māju staigāju garajos svārkos, savukārt dienās, kad sapošos, cenšos, atnākot mājās, uzreiz visu nevilkt nost, bet gan ļaut manu daili izbaudīt ilgāk gan sev, gan vīram.
Un vēl es labprāt rīkoju mazus ikdienas svētkus - kad Mazulīte jau čuč, uztaisu kakao vīriņam un sev un pasēžam divatā ar našķu šķīvi, papļāpājam par dzīvi un darbiem; vai citu vakar palutinu mūs ar saldējuma kokteili, to cenšoties pa savam prātam un spējām arī skaisti noformēt. Jo man patīk tas dzīves svinēšanas process!
Tā kā Mazulīte vakaros labi čuč, izmantojam iespēju arī mājās noskatīties divatā kādu filmu. Ar našķiem vai bez, ik pa brītiņam uz maiņām ejot lūkot, vai mazā nav pamodusies, priecādamies par guļošo eņģelīti.
Arī katru ciemiņu pieņemam ar prieku, pateicību un uztveram to kā mazus svētkus. Un, sievišķīgi laikam, bet man tik ļoti patīk, ka jaunajai māmiņai ciemiņi nes puķes - pušķos, podiņos, lakstos - tās priecē arī tad, kad ciemiņš jau prom.
Kāda ir Tava dzīves svinēšana?
