Cukini/kabacis, kas garšos visiem

Rudens veltes ir klāt!

Te būs garda un vienkārša recepte. Brīdinu - atkarību izraisoša uzkoda!:)

Vajadzēs:
2 vidēji cukini (var izmanot kabaci - tas pats cukini, tik izaudzis vien ir:)
1ēk olīveļļa (man aizgāja vairāk)
1/4 krūze rīvēts parmezāns (izmantoju Džiugas)
1/4 krūze baltā rīvmaize
1/8tk sāls

Cukini griež šķēlēs, ap 1cm platās. Sausās sastāvdaļas sajauc. Cukinī šķēles apmērcē olīveļļā, apviļā sausajās sastāvdaļās.

Izkārto uz cepampapīra, liek cepeškrāsnī uz 230 grādiem, 25-30min.

Pasniedz kā uzkodu vai kopā ar silto ēdienu.

Receptes avots: http://www.foodnetwork.com/recipes/ellie-krieger/zucchini-parmesan-crisps-recipe.html

Ko nedarīt, kad esi gaidītāju pulciņā

Ja ir tas gods un prieks tuvāko radu vai draugu pulkā pievienoties kāda maza brīnuma gaidīšanai, atļaušos lieku reizi atgādināt, kāda rīcība nesajūsmina topošos jaunos vecākus. Protams, aiz ieraduma vai labas gribas, bet tomēr... Paturiet prātā - tas, par ko topošie vecāki vēlēsies, lai jūs zināt - tiks jums darīts zināms!

Gaidību laikā NEDARĪT:

• uzstājīgi taujāt par to, kāds būs gaidāma mazuļa dzimums - ir vecāki, kas paši to nemaz negrib zināt, savukārt citi, aiz māņticības, līdz pat piedzimšanai neņem vērā ārstu prognozes; ja visi apkārtējie kopistiski sāks gaidīt konkrēta dzimuma mazuli (ar visām no tā izrietošajām sekām zilu un rozā drēbīšu un mantiņu izskatā), pat, ja topošie vecāki uz to nekoncentrējas, topošo vecāku harmonija var tikt pabojāta; bet, kā visiem labi zināms - grūtnieces uztraukt nedrīkst!
• ja zināms mazuļa dzimums, prašņāt par konkrēta vārda izvēli - protams, ir vecāki, kas jau zina, ka gaida Jānīti, bet daudzi tomēr lēmumu pieņem tikai tad, kad pirmā satikšanās notikusi;
• komentēt topošo vecāku mazuļa vārda sarakstu - daloties ar savām asociācijām par to, ka tā sauca pustraku dežuranti vecajā darba vietā; ka tāds vārds bija kaimiņu govij; ka šo vārdu noteikti nedrīkst likt, jo radu tanti ar tādu vārdu suns sakoda utt utjp. STOP - šo visu atstājam sevī! 
• uzstāt, ka jāizvēlas kāds jums tīkams vārds - jo tā sauca vecvecmāmiņu, jo tas izklausās karaliski, jo tāds vārds tagad ir vai nav modē vai vēl kādu jums būtisku apsvērumu dēļ. Piekrītu tēzei, ka patiesībā mātei ir vispilnīgākās tiesības izvēlēties bērna vārdu, jo (a) viņa mazuli vislabāk pazīst un (b) viņa to ir iznēsājusi un dzemdējusi. 
• tuvojoties noliktajam dzemdību laikam, ik pārdienas zvanīt un taujāt - vai ir kas jauns? kad būs, jūs par to uzzināsiet - un vēlams tad, kad paši jaunie vecāki vēlēsiet jums par to pavēstīt; šie zvani (jo zvana jau ne tikai tuvākie radi, bet arī attālākie draugi) uzdzen lieku stresu grūtniecei un līdz ar to arī mazulim.

Mazulim piedzimstot NEDARĪT:

• uzstājīgi pieprasīt, lai dzemdību laikā ik stundu tiktu atsūtīta īsziņa par notikumu gaitu - nu nav šis tas brīdis, kad Notikumā klātesošajiem sēdēt pie saviem telefoniem; ir citas, svarīgākas lietas darāmas!
• dusmoties, ja uzreiz pēc mazā brīnuma ienākšanas pasaulē netiek izsūtīta šī priecīgā ziņa visai radu/draugu saimei - kā nojaušat, dzemdības var arī nebūt tikpat relaksējošs pasākums kā vakara vanna; tāpēc jāļauj vien jaunajiem vecākiem atpūsties fiziski un emocionāli pēc šī Notikuma un galu beigās - izbaudīt pirmos kopīgos mirkļus (nevis spiest pa pogām un postot feisbukā)!
• kad zināms mazuļa vārds, nekautrējoties mesties to komentēt - it īpaši jau jauno vecāku priekšā un arī aiz muguras - tas nav smuki! paturam sevī, tāpat, kad ieraudzīs un iepazīs mazo brīnumu - iemīlēs neatkarīgi no tā, vai viņš Visvaldis, Druvvaldis vai Visvaris...
• ar elkoņiem rauties apciemot mazuli jau pirmajās dzīves dienās - mazais cilvēciņš vēl īsti nespēj aptvert, kur atrodas un kas notiek - diezin vai visas plašās radu un draugu saimes sejas ir tas, ko viņš tagad alkst ieraudzīt; pienāks jūsu kārta uz raudzībām un jaunie vecāki par to jūs painformēs!
• apbērt ar padomiem par to, kā mūs audzināja vai ko žurnālā izlasīju par bērnu audzināšanu - ja padoms būs nepieciešams, jums to pajautās

BET KO TAD DARĪT:

• ļaujiet jaunajiem vecākiem aprast ar jauno dzīves situāciju - neko nepieprasot, neuzstājot, netaujājot - jaunā dzīve prasa arī papildus spēkus, ļaujiet tos pietaupīt šobrīd svarīgākajam;
• piedāvājiet savu palīdzību konkrētās lietās - pusdienu sarūpēšanā, mājas uzkopšanā, logu nomazgāšanā, lielā bērna pieskatīšanā, mazuļa izvešanā pastaigā utml
• ejot raudzībās, atcerieties arī par jauno māmiņu - viņa ir paveikusi milzu darbu 9 mēnešu garumā un ir pelnījusi ziedus un kādu dāvaniņu labsajūtai
• galu galā - priecājieties kopā ar jaunajiem vecākiem par Mazā Brīnuma ierašanos pasaulē, paliekot drošā tuvumā :)

Lai brīnumpilns gaidību laiks ikvienam, kam tas (drošā) tuvumā!

"Kāds burvīgs puika!"

Ja manu vīru bērnībā nepazīstami cilvēki uzskatīja par meiteni, tad mūsu meitiņai "pārmantojums" pretējā virzienā - nereti tiek nosaukta par puiku. Jo blondie matiņi vēl paīsi, seja reizumis kā žuļikam un rozā bante matos netiek likta. Protams, cenšos par to pasmaidīt, lai gan reizumis omītes, kas, pavirši uzmetot aci, nosecina, ka puika, mani aizkaitina ar savu ašo spriedumu. Un nelīdz ne rozā kurpes, ne svārki, ne kleitas. Bet tā rozā galvas bante ilgi uz galvas žuļikam neturas :)

Te pāris stāsti jautrākam vakaram.

1.stāsts

Dzīvojamies bērnu laukumā. Vēsajā jūnijā, mazulītei kājās melnas bikses, rozā džemperītis, rozā kurpītes. Pienāk 4gadīgs puika un saka (krieviski): "Kāpēc viņam kājās rozā kurpītes?" Atbildu: "Tāpēc, ka tā ir meitenīte!". Uz ko saņemu stingri paustu pārliecību: "Nav gan!"

Pie sevis tai mirklī tik nobubinu: "Varbūt man labāk zināms?!"

2.stāsts

Esam pie ezera. Mazulīte plikiņa, pieiet pie divām meitenēm (4 un 3 gadi), kas ezera krastā spēlējas. Vēro un grib iesaistīties. Mēģina paņemt kādu no mantiņām, uz ko vecākā meitene saka: "Puika, nedrīkst!". Es, caur zobiem: "Tā ir meitene!"

Kad pēc mirkļa atkal puikam tiek aizliegts aiztikt spainīti, es jau skaļāk atkārtoju: "Tā ir meitene." un nosaucu viņas vārdu.

Uz to lielākā madāma atjautā: "Viņu sauc Patriks?"

Samulstu uz kādu mirkli pēc šāda jautājuma. Patriks nu galīgi nav līdzīgs mūsu mazulītes vārdam un tas, kas nav mazsvarīgi, nepavisam nav meitenes vārds. Nekas cits neatlika kā turpināt mazajai mādamai skaidrot, ka tā ir meitene un kā viņu sauc. Pēc ntās reizes izdevās ar:)

3.stāsts

Meituku šūpinu rotaļlaukuma sūpolēs. Blakus šūpojas puika, kam auklīte kundzīte cienījamos gados. Tikko tuvumā pienākusi jau uzsāk sarunu un piedāvā savus auklītes pakalpojumus - no rudens būšot brīva un pieejama! Un paralēli kundzīte izsaka kādu piezīmi par smaidīgo puiku (tas ir, manu meitiņu). Saku, ka tā ir meitenīte. Uz to kundzīte atjautā: "A kāpēc tad matus tik īsus apgriezuši?"

(mātes iekšējais monologs) "Hello! Mati nemaz vēl nav paguvuši izaugt tik gari, lai ķertos pie apgriešanas!"

Bet ārējā atbilde pieklājīgi savaldīga: "Tie vēl nav izauguši."

Un skaidrs, ka šī nebūs tā auklīte, kuru uzmeklēšu, ja savajadzēsies mazulītei savu personīgo pilna laika aukli.

4.stāsts

Mazulīte ar vīramāti aiziet uz vietējo tirdziņu. Mazulīte saposusies, košos svārkos. Pie letes pārdevēja izsaka vīramātei komplimentu (krieviski): "Kāds jums jauks mazdēliņš!"

Vīramātei pirmais "atgadījums" ar puikošanos. Tāpēc atbild nedaudz aizvainoti: "Tā ir mazmeitiņa!"

Un vakarā, pie bērna saņemšanas, atstāta šo aizvainojošo atgadījumu. :)

Šie ir tikai daži no mūsu ikdienas jautrajiem puikošanās stāstiem. Šodien veikalā, kad priekšā stāvošajai kundzei ar meitiņu/mazmeitiņu atdāvināju no kasieres saņemto mantiņu un viņa to nodeva savai mazajai ar tekstu: "Redzi, būs vēl viens - puika Tev to dāvina!" nemaz vairs nemēģināju ieskaidrot, ka ratos sēdošā būtne ar rozā džemperīti un rozā kurpītēm ir meitene. Rati pelēki, mati īsi - viss skaidrs - puika takš! Citiem jau labāk zināms... :)

Ļaut bērnam augt

Kādā māmiņžurnālā vai blogā lasīju par tēvu, kurš izdevis grāmatu par bērnu audzināšanu. Un tās galvenā doma: "Nedariet neko. Ļaujiet bērnam augt."

 

Šis vienkāršais padoms mani iedvesmoja un to atceros ikreiz, kad gribas ķerties pie kādiem no vispārzināmajiem audzināšanas līdzekļiem. Tā nu es turpinu ļaut bērnam augt, meklējot to smalko robežu starp atļaut un aizliegt. Pieredzes trūkums ir jūtams - ar pirmo bērnu izmēģināšu savu audzināšanas metodi, pēc tam jau būšu "mamma ar pieredzi". Protams, paturot prātā - nav universālas audzināšanas metodes.

Pāris piemēri, ciktāl šobrīd sniedzas mana bērna audzināšanas pieredze:

• neliedzu bērnam plauktu izpēti - burkas, karotes, piparkūku formiņas - tas viss ir tik interesanti mazajam pētniekam! un nedusmoju, ja kādreiz tiek baudpilnā priekā bārstīts veiksmīgi atmūķētās kukurūzas putraimu burkas saturs - tas viegli satīrams, toties kāds bērnam prieks! (arī opja virtuve ir "iesālīta", pētot, kā no sālstrauka lēni birst smalkā sāls:). Protams, viss notiek uzraudzībā, plaukti jau iepriekš pārkārtoti pēc bērniem drošas vides principiem un reizumis tomēr tiek novilkta robeža ar vārdu "Aizliegts" vai "noņemšanu no trases" (īpaši ciemos:).
• atvilktnes un skapīši mūsmājās nav aizmūķēti ar atslēgām vai bērnu slēdžiem - jau kopš sākās mazā pētnieka gaitas "pa perimetru", vienmēr mazulītei pašai bijusi iespēja atvilktnes, plauktus attaisīt un aiztaisīt - bērns ātri apguva, ka šim nolūkam domāti rokturīši, citādi tiek iespiesti pirksti (protams, pāris reizes tā arī notika, toties nu jau gandrīz nemaz vairs).
• kad bērnam uznāk vēlme darīt tāpat kā mamma, dodu rokās slotu/švammi/lupatu un ļauju ķerties pie darba - protams, vecākiem pēc tam dubults darbs, toties bērns priecīgs, ka palīdzējis!
• Bērna Vadīta Ēšana arī ir viena no metodēm, ko varētu uzskaitīt pie šīs tēmas - jau sen bērns pats kārtīgi ēd ar karoti, dakšu, dzer no krūzēm/glāzēm/pudelēm, pat pats sev muti ar salvetīti noslauka (ja nav iedota salvete, tad pieprasa:)
• kritienus un punus uztveram kā normālu dzīves skolas sastāvdaļu - nevaimanājam, nebaram, nesatraucamies, ja nepieciešams, samīļojam un pažēlojam.
• vannas priekus baudot, jau no pirmajām reizēm uztveram mierīgi brīdi, kad bērns sasveras/saslīd un pakļūst ar galvu zem ūdens; vienmēr pēc tam par to tik kopīgi pasmejamies kā par piedzīvojumu, ja nepieciešams, protams, palīdzam ar tikšanu "virs ūdens"; jāpiebilst, ka mazulītei ūdens ļoti patīk; rezultātā vasarā ūdensprieki dabā ir sajūsmas un spiedzienu pilni, pat nokļūstot ar galvu zem ūdens, smaids sejā nepazūd:) rudenī plānojam peldētapmācību pie trenera :)
• organizēju arī pirmās apzinātās mācību stundas, piemēram, aukstajā laikā velkot mājas čībiņas, vienu pēc otras, skaļi atkārtoju vārdiņus "mamma" (kreisajai kājai) un "tētis" (labajai); liels bija tēta pārsteigums, izdzirdot mazo skolnieci atkārtojot šos vārdus vienu pēc otra, velkot meitas kājās mājas čībiņas; ejot pa mājas kāpnēm uz augšu, skaitām pakāpienus - nu jau vēl pirms pasaku ciparu, bērns nomurmina savā valodiņā kaut ko līdzīgu ciparam, kas sekos no manas mutes :)
• ārpus mājas, kad mazajai pētniecei uznāk iedvesma vērot citus cilvēkus (gan pieaugušus, gan ne tik) - netramdu un pacietīgi sagaidu, kad interese norimst pirms ķeramies pie nākamās aktivitātes; kaut kāda man vēl šobrīd neskaidri nojaušama mazā cilvēka dzīves skola tajā šķiet slēpjas...

Protams, ir arī lietas, kas "ļaujot bērnam augt" nenostrādā - bet tāpēc jau tā ir skola - gan bērnam, gan arī man pašai :)

Veselīgas attiecības ģimenē

Piezīmes no tikšanās ar Natāliju Čehovsku - praktizējošu speciālisti bērnu pedagoģijā un psiholoģijā.

No 2000.gada dzimušie bērni ir enerģētiski daudz spēcīgāki par vecākiem. Tāpēc tikai abiem vecākiem kopā, iesaistot arī tuvo ģimeni, ir lielākas iespējas izaudzināt veselīgi domājošu bērnu.

Ģimenes dzīves likumi:

1. bērnu audzina abi vecāki; vairāk ar audzināšanu nodarbojas māte, bet, kad tēvs kaut nedaudz  pieķēries bērnu audzināšanai, viņš jāliela :)
2. cieņu pret vecākiem jāaudzina no mazotnes; ja vecāki mājās lamājas, dēls vienmēr būs mātes pusē, bet meitai grūtāk izvēlēties, kura pusē būt, jo māte audzinājusi, bet tēvs ir autoritāte. Bērnam nepieciešami divi un mīloši vecāki!
3. mātēm dēlus jāmīl, jāmīļo - lai pieaugot, viņš kļūst par burvīgu vīru savai sievai un neprasa no sievas to, kas nav saņemts no mātes; dēlu audzina tēvs.
4. tēviem jāmīl un uz rokām jānēsā meitas; audzina meitas - mātes.
5. ja vecāki dzīvo šķirti - mātei jādara viss iespējamais, lai saglabātu bērnu attiecības ar tēvu.

Atziņas/padomi:

• jaunajām māmiņām noteikti ir labi jāizguļas! Ja nepietiekams miegs, tad sieviete zaudē savu odžas (aktivitātes enerģiju). Un noteikti nepieciešams laiks sev (piem., vanna ar lotosa aromātisko eļļu).
• visveiksmīgāk ar jaunās paaudzes bērniem iespējams tikt galā tad, ja mamma dzīvo mājās un velta pietiekami laiku un uzmanību bērnu audzināšanai.

Garīgā attīstība ģimenē notiek tad, ja vecāki paši nodarbojas ar garīgo attīstību. Bērns vēro, atdarina, pamazām pieņem garīgas lietas kā normu. Par garīgām lietām bērniem jāstāsta tikai tad, ja viņi paši jautā. Bet katrs bērns jau piedzimst ar savu garīgo dimensiju.

Seksuālā audzināšana

Kad bērns sāk apzināties vīriešu un sieviešu fiziskās atšķirības, sāk uzdot jautājumus, no tā brīža vecākiem vannošanās, pirtošanās jāveic šķirti - dēls ar tēvu, meita ar mammu. Tas pats princips attiecas arī uz brāli un māsu. Jāņem vērā, ka bērni seksuāli tagad nobriest ātrāk!

BVĒ pieredze pusgada garumā

Nu jau vairāk kā pusgadu ikdienā praktizējam Bērna Vadītas Ēšanas (BVĒ) principus. Ja reizēm šķita, ka varbūt tik izvēlīgam mazulim kā mūsējais, tas tomēr nebūs bijis labākais variants, tad nu, atskatoties atpakaļ, tomēr esam priecīgi par šādu izvēli.

Produktu ziņā esam izgājuši cauri dažādiem etapiem: sākot no "viss interesē un viss tiek nogaršots", caur "ēdu tikai to, kas garšo" un šobrīd esam tikuši līdz "ēdīšu pats to putru!" etapam.

Te pāris secinājumi/piezīmes/rezultāti no mūsu pieredzes:

• gada vecumā bērns patstāvīgi ēd ar karoti, dzer no glāzēm/krūzēm (no tām pašām kā pieaugušie:)
• ar šķīvjiem un glāzēm "operē" labi - kad vairs negribās, tad ceļ augšā un dod mammai vai noliek uz blakus galda (bet reizēm gan joprojām saturs mēdz tikt izlidināts uz zemes un sienām:)
• bērns pats izvēlās, ko ēst - ja ko negribās/negaršo - vecākiem nav cerību dabūt to bērna mutē iekšā! Atliek vien cerēt un uzticēties, ka tas, kas tiek apēsts, arī ir tas, kas nepieciešams organismam...
• lai gan vienumirkl jau šķita, ka putras nekad iekšā nedabūsim mazajā mutītē, kad tika apgūta patstāvīgā ēšanas ar karoti prasme - arī putras kļuvušas par ikdienu :)
• mūsu gadījumā - zupas, sautējumi un citi izstrādājumi ar dārzeņiem - paliek mammas pusdiengaldam :( Našķīgākas ēdamlietas gan - lūdzu, uz mazā galdiņa! :) bet tas nebūt nav kopējais BVĒ pieredzes secinājums - draugu meituks, kas arī uzaudzis ar BVĒ, ēd visu ko un ar prieku =D
• šmucēšanās gan vēl nav beigusies - mamma apbruņojas ar pacietību, kamēr bērns turpina izzināt garšu pasauli un uzlabot koordinācijas prasmes :)

Pirmās dzimšandienas TORTE

Ātri & gardi! =D

Sastāvdaļas:

· 2gl milti
· 1tk cepamais pulveris
· 1tk kanēlis
· 1/2tk soda
· 6ēk (~80g) kausēta sviesta
· 1 bundža iebiezināts piens
· 1gl rīvēti burkāni
· ½ glāze mandeļu milti
· ½ glāze paniņas

Garnējumam:
· ½ gl saldais krējums
· 3tk pūdercukurs
· Vaniļa (no ¼ pāksts)
· Mandeļu skaidiņas

Rīcība:
· Uzsilda cepeškrāsni līdz 180 grādiem, sarīvē burkānus uz smalkās rīves
· Liek kopā miltus, cepamo pulveri, sodu, kanēli. Pievieno rīvētos burkānus un mandeļu miltus
· Citā traukā samaisa kausēto sviestu, kondensēto pienu, paniņas un samaisa vienveidīgā tekstūrā
· Tad sajauc visu kopā, liek veidnē, cep 30-35min
· Garnējumam uzkuļ saldo krējumu ar pūdercukuru un vaniļu
· Dekorē ar mandeļu skaidiņām

Dārzeņu putra, kas garšoja mammai

Šodien no draudzenes izpētīt iedotās grāmatas Zīdaiņu uzturs, atklāju sev šādu recepti:

BROKOĻU UN AUZU PUTRIŅA (manā variācijā)

Sastāvā:

• 500g brokoļu (ņēmu ātri saldētos)
• 250g kartupeļu
• 50g auzu pārslu
• nedaudz saldais krējums
• baltais siers, sagriezts kubiciņos (šo pirku no bio zemnieku labumiem www.tiesapirksana.lv)

Rīcība:

Brokoļus un kartupeļus, sagrieztus kubiciņos, izsutina (vai izvāra), pielej saldo krējumu, pieliek auzu pārslas (ja ātri vārāmās, tad ātrāk būs gatavs; ja pilngraudu - uzturvērtība augstāka:), balto sieru, pavāra līdz auzu pārslas gatavas. Var likt garšvielas pēc gaumes (bezglutēna buljona šķipsniņu vai tumeriku, piemēram). Kad viss gatavs, saspiež ar karoti, liek galdā. Ar krējumu - ņammī! Un auzu pārslas dod vēl papildu sātīgumu, paaugstina uzturvērtību!

Piezīme (pie receptes, no grāmatas):

Ja bērnu baro ar veģetāriem ēdieniem, organismam var pietrūkt dzelzs. Prosa un auzas ir graudaugi ar vislielāko dzelzs saturu, tos var aizstāt vienu ar otru. Pēc 8.mēneša putru var papildināt ar 1 tējkaroti tahinas jeb sezama sēkliņu pastas, jo sezama sēkliņas satur vēl vairāk dzelzs. Par olbaltumvielām nav jāraizējas - kartupeļi un graudaugi ir ideāls olbaltumvielu avots.

Piezīme (par tālākām putras izmantošanas iespējām):

Tā kā mana madāmiņa tā arī dārzeņus putras izskatā nav iemīlējusi (lai cik ļoti man šī šķita garda:), tad putras masai pievienoju nedaudz rīsu miltu, taisīju plācenīšus un apvārtīju rupjmaizes rīvmaizē. Cepu plācenīšus. Man garšoja, mazā madāma joprojām atturējās - bet viņa mums tāda izvēlīga :)

Veselīgā "Nutella"

Kamēr vēl gardums kūst uz mēles, padalos ar šīvakara mūsmāju gardumu! Pamats no iedvesmojošās grāmatas "Mazuļu uzturs" (ZvaigzneABC), manā variācijā.

Sastāvdaļas:

• 100g mīkstas dateles (es ņemu žāvētas, bez kauliņiem un kārtīgi izmērcēju, vēlams uz nakti)
• 100g liesa maskarpone (man paveicās tikt pie pašmāju bio zemnieku labuma)
• 1-2 tējkarotes kerobas pulvera (kakao veselīgais, bezkofeīna variants)
• 50g rieksti (es gatavoju ar lazdu riekstiem - apceptiem, lobītiem - tādus "gatavus" jau veikalā var dabūt:)
• malts kanēlis

Gatavošana:

• riekstus apcep, sakapā (es samalu kafijas dzirnaviņās)
• mīkstās dateles (izņem kauliņus, ja tādi bijuši) sajauc ar pārējām sastāvdaļām. Visu kārtīgi sablenderē.
• Liek burciņā (vai uz mēles:), tur ledusskapī (līdz 5 dienām), našķojas, kad sagribas =D

Gandrīz veselīgie 6dienas vakara un 7dienas rīta našķi

Man garšo ķiploku grauzdiņi! Un arī pankūkas:) Tik tā eļļas pēcsmarža vēl dienu pēc to pagatavošanas mani itin bieži no šiem cepšanas priekiem attur (varbūt ar labi, ka attur?:)!

Bet nu ir man "amats rokā" - kā pagatavot veselīgāk, smaržīgāk un garšīgāk! Un atrisinājums ir - KOKOSRIEKSTU SVIESTS/EĻĻA! Tas kūst jau 24 grādos, bet tā viršanas temperatūra ir tik augsta, ka nav jābaidās no kancerogēno vielu veidošanās cepšanas procesā. Jo, piemēram, ar ghi sviestu man ne vienmēr sanāk "pa smaržīgo" - vai nu gatavojot ghi, sviests nav bijis labs, bet iespējams arī tā viršanas temperatūra ir zemāka par kokosriekstu sviesta...

Te nu divas našķu receptes!

ĶIPLOKU GRAUZDIŅI

• maiznīcas Dona rudzu piknika maize (bez rauga un nelielas šķēlītes:)
• ķiploka daiviņa
• koksriekstu sviests
• +/- sāls

Maizītes apcep brūnas kokosriekstu sviestā, tad nosusina nedaudz salvetē, škēlītes katru atsevišķi, no abām pusēm ierīvē ar ķiploku. Pēc tam pārber ar sāli! Ja dod bērnam, tad, protams, bez sāls, un nogriežot garoziņu. Mūsu Mazulītei šis našķis garšoja - var sūkāt un žļembāt un ir ko darīt kādu laiciņu :) Un, pateicoties kokosriekstu sviestam, mājā tīkami salds aromāts (ne pieceptas eļļas:)!

BANĀNU PANKŪCIŅAS

• 300ml piens (vai ūdens vai rīsu/mandeļu/auzu piens)
• 3 ēdamkarotes ar kaudzi rupjā maluma kviešu milti
• 1 banāns 
• kanēlis
• kardamons
• koksriekstu sviests

Pienā sablenderē banānu. Pieber kanēli un kardamonu, pievieno miltus un sakuļ. Uzkarsē pannu, uzliek pavisam nedaudz kokosriekstu sviesta, uzsilda, lej virsū mīklu. Uzmanīgi - ja panna pludos kokosriekstu sviestā, pankūciņas izplūdīs un neizcepsies tik smukas!!! Kad pankūku maliņas "aprāvušās", pievieno vēl kokosriekstu sviestu. Jo bez tā, savukārt, nenotiks pankūku apbrūnināšanās.

No šī daudzuma sanāk 10-12 vidēja izmēra pankūciņas.

Un gardas  - banāns dod saldumiņu, garšvielas - garšiņu. Divas pankūciņas Mazulītes brokastīs pazuda mutē nemanot:)

Lai gardas brīvdienas! =D

p.s. Kokosriekstu sviests var būt dažādas kvalitātes. Konsultējieties ar pārdevēju par kulinārijai piemērotāko sviestu (tie būs dārgāki nekā tie, kurus uz ķermeņa smērēt)! Un vēl - ja izmanto to cepot arī dārzeņus vai sāļās pankūciņas, jāatceras, ka kokosriekstu sviestam ir saldena garša.
Vairāk par kokosrieksta sniegtajiem labumiem lasi Topivesels.lv !

Cīņa par gramiem jeb nepietiekams svars

Šis ieraksts manā galvā top ilgā laika posmā. Jo viss bija (un joprojām ir, tikai ne tik saasinātā pakāpē) procesā. Notika balansa meklēšana, starp realitāti un ārstu ekspektācijām; starp to, ko vajadzētu ēst un to, ko patiešām apēd; starp to, cik daudz un bieži vajadzētu ēst un to, cik tad sanāk īstenībā. Bet par visu pēc kārtas...

Sākums cīņai ar Mazulītes svaru (kurš ir par maz) bija jau sen - kad Mazulītei bija 3 vai 4 mēneši un ģimenes ārste sāka uztraukties, ka mazais tāds tievs. Es gan aizvedu dakterei atrādīt arī savu tievo, garo vīra kungu (šo soli viņa uztvēra ar veselīgu humoru:), bet apaļākas aprises arī tievam mazulim bija nepieciešamas. Tad nu skrupulozi sekojām līdzi, cik bieži un cik daudz piena viņa apēd, neļāvu Mazulītei ēdot "aizmirsties" un uz kontrolsvēršanu pēc 2 nedēļām jau bijām krietni pastrādājušas. Daktere visnotaļ apmierināta.

Bet tad, ap 5 mēnešu vecumu, kad Mazā pati izrādīja interesi, sākām darboties arī pēc BVĒ metodes. Kas nozīmēja, ka pirmajā mēnesī ēšana vairāk kā rotaļa tika uztverta no Mazulītes puses un norisinājās pēc tam, kad bija baudīta mammas piena maltīte. Pamatā turpinājām ar pienu. Taču uz pusgada svēršanu mūsu uz to brīdi jau aktīvi kustīgā meitene bija pieņēmusies svarā tik par 50g salīdzinājumā ar iepriekšējo mēnesi (garums no 66 uz 67cm, svars no 6110 uz 6160g). Protams, par maz! Mammas piens acīmredzot vairs nebija ticis galā ar augošā organisma pieprasījumu. Pirmais, ko ģimenes ārsts šādā gadījumā iesaka, protams, ir piena maisījums. Daktere ieteica divus, kas nav tik saldi - Nestle NAN un Frisso. Kā jau ar pirmo bērnu un kā pie lieliem satraukumiem - rīkojāmies pēc dakteres ieteikuma nekavējoties. Pēc intuīcijas, iegādājāmies Nestle NAN maisījumu un uzsākām papildināt maltītes ar to. Un uz kontrolsvēršanu pēc 2 nedēļām jau kā teicamnieces ieradāmies - gandrīz 500g klāt (6600g)!

Daktere nedaudz nomierinājās (jo svars ir vienīgais rādītājs olbaltumvielu pietiekamībai organismā), mēs savukārt atslābām, laikam par daudz. 

Turpinājām priecīgi dzīvoties pēc BVĒ principiem - Mazulīte pati izvēlējās ko un cik ēst. Daudz vienā ēdienreizē gan viņa neapēda, bet pieņēmu, ka viņai jau labāk zināms, cik vajag. Piena maisījumu izmantojām vien extra gadījumiem, kad jāiziet ārpus mājas un jāatstāj bērns vecvecākiem, bet pašas piena rezerves neizdodas sagatavot. Jo sajūtu līmenī nešķita, ka piena maisījumus būtu kaut kas superlabs - ne tas palmu oleīns, ne, iespējams ĢMO soja, sastāvā uzticamību neraisa.

Kaut kādā mirklī jutām, ka mazā paliek čīkstīga. Tā kā uz vecumkrīzi to novelt nevarēja, tad sapratām, ka laikam tomēr izsalkums. Lai gan patstāvīgā ēšana viņai patika, nevarētu teikt, ka tādā veidā gana daudz tika līdz puncim. Arī mammas piens uz Mazulītes 8 mēnešu vecumu vairs ne tik daudz un trekns, lai no tā vien iztiktu. Kaut kādā mirklī, satraucoties, ka nemērdējam bērnu badā, atsākām regulārāk, pēc bērna pieprasījuma (kad čīkst un grib ēst, bet no mammas krūts neko daudz ārā nedabū) arī pa dienu un uz nakti dot piena maisījumu. Te jāpiebilst, ka piena maisījuma došana uz nakti, kā iesaka daži zinātāji, gan nemainīja Mazulītes jauno ieradumu - celties naktī, kad uz miegu atpakaļ pavelk vairs tikai mammas piens. Sapratu, ka pie augošā organisma augošajām prasībām, šis nebūs arī mirklis, kad meklēt risinājumus, kā izvairīties no nakts barošanas. Tad nu katru nakti mazā ciemojas "piena bārā" vismaz divas reizes.

Tad, kā milzu rājiens no augšās, bija ģimenes ārstes verdikts uz 9 mēnešu svēršanos (7185g un 71cm) - piena maisījums. Ja neko citu daudz neēd (un ēd Mazulīte tikai to, kas garšo, un arī to ne daudz), tad atliek piena maisījums.

Iekšēji, protams, šim verdiktam pretojos. Tāpēc jau nākamajā dienā nolēmu samaksāt to lielo vizītes naudu un aiziet pie speciālista ARSā - pediatres un barošanas speciālistes Dr.Dzirnieces. Viņa kārtīgi apskatīja bērnu, izprašņāja par šī brīža ēšanas paradumiem. Atzina, ka nu arī speciālistu rindās klīstot runas, ka BVĒ der ne visiem (jo ir taču tādi, kas ēd uz Urrā, bet ir arī tādi kā mūsu izvēlīgā mazulīte - gardēde). Pēc esošā ēšanas režīma secināja, ka bērnam kuņģītis mazs un sastādīja atbilstošu ēšanas plānu - ar putrām, sakņu sautējumiem (ar gī sviestu, saldo krējumu vai banānu treknumam) un mammas pienu. Ieteica mēģināt pāriet no BVĒ uz vecāka vadīto ēšanu. Un nolēmām uztaisīt asinsanalīzes, cerot ieraudzīt šo satraucošo olbaltumvielu daudzumu organismā.

Diemžēl no asinsanalīzēm izdevās uztaisīt tikai pilno asins ainu, kas nekādus derīgus vai kliedzošus rezultātus nedeva, toties pats process nebija no patīkamākajiem (analīzi ņem no mazuļa pirksta). Olbaltumvielu analīzi neizdevās uztaisīt - nebija iespējams atrast vēnu analīzes paņemšanai.

Tad nu apņēmības pilna ķēros pie vecāku vadītās putrošanas un blenderēšanas. Diezgan drīz gan mana apņēmība saskārās ar realitāti - lai gan pirmā vakara kukurūzas putra tika izēsta no karotes labprāt, tā bija tikai iesācēja veiksme :) No ieteiktajām bezglutēna putrām, griķi tika noraidīti uzreiz. Toties rīsi iegaršojās. Bet arī tikai tad, kad ir noskaņojums.

Tad nu sekoja varen liels izpētes process - ko var dabūt iekšā ar karoti, cik daudz, kad jābaro, kad pats ēd, kādās kombinācijās... Par mūsu kulināriskajiem atklājumiem - tas jau cits stāsts (sekos citreiz).

Šobrīd esmu "izkodusi" Mazulītes ēšanas paradumus tiktāl, ka:

• dodu biežāk, jo neēd vienā reizē daudz (un pa vidu kārtīgākām ēšanām arī kādu auglīti vai veselīgo kukurūzas našķi bērniem no www.pirkumins.lv )
• dzer vislabprātāk paniņas, pati, no savas slīpās krūzes (protams, reizēm puse paliek uz priekšauta vai zemē, bet tas piederas pie procesa)
• brokastīs putras iekšā neiet - vajag kaut ko, ar ko pats var darboties ar rokām; garšo biezpiens, ko pati ēd no karotes
• sakņu sautējumi vispār nav dabūjami iekšā (nemāku un nespēju "spiest ar varu" mutē iekšā; it īpaši, ja veiklā mēle visu izpļauj momentā laukā:)
• dārzeņus var iemānīt dažreiz plāceņu veidā vai, piemēram, smalkos gabaliņos iekš rīsu bumbiņām (rīsi ar spinātiem un brokoļiem utml.)
• putras iet iekšā pēcpusdienā
• protams, garšo visādi kviešu miltu našķi - saldskābmaize (pērku Ķelmēnu saldskābmaizi baltmaizes vietā, šajā nav rauga), manis ceptie Tesla mīklas pīrādziņi - bet tos nedodam neierobežotā daudzumā
• banāni, āboli un bumbieri, kā arī citrusaugļi garšo - tie vitamīnu devai, ne olbaltumvielām
• kādu reizi, kad nekas no piedāvātā ēšanai netiek atzīts par derīgu, kad mammas piena ar nav gana - izmantojam arī piena maisījumu

Protams, kāds te iekliegsies, ka "ko gan tie dakteri saprot"? Man jau pašai ar radās jautājums - vai tad mūsējais ir pirmais tievais bērns viņu pieredzē? Visapkārt dzirdu daudz vecāku, kas saņēmuši pārmetošus skatus no dakteriem par bērna "nepietiekamo" svaru... 

Bet skatos un to kā uz mūsu, jauno vecāku, skološanu arīdzan - ka jāseko, kad, ko un cik daudz bērns ēd. Un cītīgi jāseko. Un vēlreiz jāseko! Jo, galu galā - šobrīd liekam pamatus viņa ēšanas paradumiem nākotnē. Tāpēc negribas pārspīlēt, piebāzt tikai piebāšanas pēc (nedaudz samulsināja dakteres māsiņas teiktais, ka mannas putru šim mazajam jau var dot resnumiņam - vai te runājam par veselību vai resnumu?:), dot veselīgi, bet sātīgi, lai tiek puncī un organismā tas, kam jātiek.

Tad nu - veiksmes visiem tiem, kam "nepietiek" un gaviļu saucieni tiem, kam pietiek! =D

Informatīva tabula par svara un auguma "normām":

http://www.maminuklubs.lv/mazulis/20120827-garuma-un-svara-pieauguma-tabula-mazuliem-no-0-lidz-2-gadu-vecumam/

Pirmais vīruss un ķiploku krelles

Jā - tieši tādā secībā - kad Mazulīte tika pie pirmā vīrusa, tikai tad beidzot sāku domāt par to, ka tā ķiploku kreļļu padarīšana ir ar jēgu :) Iepriekš gan, kad pati vai vīrs apslima, pa māju izliku ķiplokspiedē izspiesta ķiploka daiviņas tā, ka visa māja bija ķiploku aromātā un vīrs satraucās, vai mēs visi pēc tam vēl pāris dienas nesmaržosim pēc ķiplokiem. Bet par krellēm domas tik vēl stājās manā prātā rindā.

Pirmā doma par ķiploku krellēm - gluži kailas ķiploku daiviņas negribu vērt virtenē, kā to ieteica homeopāts kādā māmiņkluba raidījumā. Tomēr, Mazulītei vēl tas vecums, kad viss jāliek mutē, savukārt no ķiploka smaganas var ķīmiski apdedzināt (te jāmin, ka "tautas metodei" ar ķiploku ierīvēt augošo zobiņu sāpošās smaganas, lai nesāp, ir tieši tik vienkāršs skaidrojums - smaganiņas dabū ķīmisku apdegumu un tāpēc vairs zobu nākšana nav jūtama! vai tiešām nepieciešams to nodarīt savam bērnam?).

Domāju tālāk.

Tad redzēju un uzklausīju stāstus no māmiņām, kas vienmēr, izejot no mājas, mazuļiem liek kaklā ķiplociņu, sadurstītā Kinderolā paslēptu. Vai, ja aizmirsies, vispirms pārtikas veikalā nopērk un izsaiņo ķiploka daiviņu, ieliek to kādā kabatiņā mazuļa deguna tuvumā.

Un tad nu šorīt, saprotot, ka šajā aukstajā laikā, kad paši ar vīrusiem un visi citi ar, telpas izvēdināt grūti (jo vislaik pa zemi un iekšu), ķēros pie kreļļu ideju lūkošanas internetā. 

Ātrākais variants, ko man izdevās realizēt, ir ķiploku daiviņas trikotāžas audumā - taisni viena tirkīzzila trikotāžas jostiņa ar galu vaļā gaidīja savu iznācienu. Šis gan neliekas superdrošs variants - ja nu mazais sāk sūkāt saslēptās ķiploka daiviņas - vai nedraud ķīmiskais apdegums? Šis vairāk der vecākiem bērniem - variants, kā smuki saslēpt ķiplokus ejot sabiedrībā:)

Un tad šodienas lielais veikums - ķiploku krelles ar ķiploka daiviņām kinderolā.

Vispirms - ar karstu adatu caurdūru pašu kinderolu vairākās vietās, tai skaitā izveidoju divus simetriski novietotus caurumiņus striķītim. Un tad uz melna striķīša, drošības apsvērumu dēļ metot mezgliņu aiz katras pērlītes, savēru krellītes. Kinderola pa vidu, kopā ar divām dekoratīvām, lielām pogām (smukumam:).

Šīs visas aktivitātes gan nelika vīrusam atkāpties acumirklī - joprojām temperatūra staigā uz augšu un leju. Augstākajiem temperatūras punktiem (kad pakāpjas virs 38,5 grādi, kā tas notika vakar pirms gulētiešanas) pie gultas stāv Norofen sīrups. Profilaksei - mēģinu dabūt Mazulītē iekšā pēc iespējas vairāk šķidruma, dodu vairāk sava piena (jo ūdens vairs jau nelabprāt tiek dzerts).

Toties mācāmies no kļūdām un esam gatavi atvairīt jebkādus turpmākos vīrusu uzbrukumus!

p.s. te jāieraksta atzinīgi vārdi ģimenes ārstu konsultatīvajam tālrunim (66016001), kas vakar vakarā nokonsultēja jaunos vecākus, kā rīkoties temperatūras gadījumā, piekodināja par situāciju nākamajā dienā ziņot arī ģimenes ārstam (ko arī darījām) un novēlēja drīzu izveseļošanos. Uz ko arī ceram =D

7.attīstības lēciens

Vienā mirklī mazā madāma pārtapa par žuļiku, kas izkrāmē visas atvilktnes, saplēš un izmētā visas avīzes ), uzmetu aci vecumkrīžu kalendāram un atvieglojumā nopūtos - ir klāt 7.attīstības lēciens, ar kuru var attaisnot niķus (un cerēt, ka tam beidzoties, arī niķi rimsies:)!

http://www.timeanddate.com/date/duration.html

un spēj pāris minūšu laikā kārtīgu māju pārvērst haosā. Tas pieder pie lietas - bērns taču izzina pasauli! Bet tad, tikpat pēkšņi, pienāca brīdis, kad žuļiks iemanījās no dīvāna uzkāpt uz galda (lai tiktu pie datora, no kura viņai jau radusies zināma "atkarība" - pat ne lai multenes skatītos, bet, attēlojot vecākus, pa pogām lai apdauzītu), pats atvērt un izkrāmēt šo to no ledusskapja, jā - arī pārkrāmēt mantas no vienas kastes otrā. Un līdz ar šīm pārmaiņām parādījās arī milzīga čīkstēšana - par visu un neko, par to, ko gribas, bet nedod, par to, ko negribas, bet dod... Atkal metu ciparus nedēļu kalkulatorā (atradu šo: http://www.timeanddate.com/date/duration.html).

-----------------------------------

Mazuļi ir īsteni haosa radītāji. Iepriekšējā attīstības lēciena laikā šī prasme visticamāk sasniedza savu virsotni. Nespēj vien beigt brīnīties, kā viss mazuļa ceļā tiek izmētāts, izjaukts un  samīcīts. Ja esat pamanījuši mazuļa jaunās prasmes un spējas, tad ap 46. nedēļu ievērosiet, ka mazais pēkšņi sāk darīt lietas, kas ir pretējas apgūtajām. Pirmo reizi mūžā, mazais sāk likt lietas kopā.

Tagad mazulis ir gatavs atklāt likumsakarību pasauli. No šī vecuma, viņš sāk saprast, ka, lai veiksmīgi sasniegtu savus mērķus, ir jādara lietas noteiktā secībā. Jūs varat novērot mazuli pētot, kuras lietas sader kopā un kā tās sader, pirms ķerties pie kopā salikšanas, kraujot tās vienu uz otras vai liekot kopā. Piemēram, viņš var mērķtiecīgi koncentrēties vai arī censties uzlikt vienu klucīti uz otra. Viņš var censties izspiest formiņu cauri caurumam spēļmantiņā tikai pēc tam, kad ir to salīdzinājis ar cauruma formu.

Līdz ar 7.attīstības lēcienu (starp 41,5 un 46,5 nedēļai), mazulis nonāk likumsakarību pasaulē. Mazuļi sāk saprast likumsakarības un tagad ir jāveic dažādas darbības, lai sasniegtu mērķi un saliktu lietas kopā. Pēc šīm nedēļām, mazulis jau var būt spējīgs atbildēt uz vienkāršiem jautājumiem, norādīt uz lietām, salikt vienkāršas puzzles, zināt, kā jārunā pa telefonu, salikt spēļmantiņas riņķus vienu uz otra, imitēt žestus un reizēm arī censties apģērbt pats sevi. 

Saulaināks laiks gaidāms ap 49.nedēļu :)

Tulkots no:

http://www.thewonderweeks.com/mental-leap-7/

http://www.essentialbaby.com.au/baby/baby-stages-of-development/the-wonder-weeks-20120426-1xni4.html

Tā nogurt var tikai no svētkiem... :)

Mans klusuma periods sociāli virtuālajā vidē ieildzis. Jo tā vienkārši - gribējās paklusēt. Kad visi steidz apdarīt neapdaramo, pagūt nepagūstamo un izteikt neizsakāmo, es ievelku nāsīs rudenīgo gada nogales gaisu un baudu mirkļus. Piemeklējot dāvanas, kas sagādās prieka asaras tuvajiem, mīļus mirkļus draugiem, rūpīgi saiņojot un sašķirojot, kuros ciemos kuras dāvanas jāved. Un līdzi ņemot mīklu grāmatu - jo šogad nolēmām iztikt bez pantiņu lasīšanas no kartiņām un īsziņām, tā vietā metoties latviešu tautas mīklu labirintos.

Bet pie idejas par mīklām nonācu, raugoties pēc info par latviskajiem ziemas saulgriežiem. Biju pārsteigta, uzzinot, ka latvieši arī ziemas saulgriežos nav gulējuši - dažs pat visas trīs saulgriežu dienas! Tā atbalstot saulīti un palīdzot tai "pārvelties" uz otru pusi. Tad nu ziemas saulgriežos ar latvieši gāja rotaļās (piemēram, "Vilks un kaza", kur vilks noķerto kaziņu nevis apēd, bet parotaļājas un laiž vaļā, tā simbolizējot saules un mēness miju ik dienas), dziedāja, dancoja, minēja mīklas, zīlēja nākotni, cēla galdā 9 ēdienus (jeb 9 reizes sēdās pie galda), vilka bluķi (saules vilkšana atpakaļ debesu kalnā, attīra setu no vecā).

Bet Ziemsvētku vecīša prototips ir Svētais Nikolajs, reāla vēsturiska persona, kas darījusi daudz labu darbu. Viņam par godu daudzviet Eiropā 6.decembrī atzīmē Nikolaja dienu (latviešu folklorā - Niklāva diena), kad cilvēki apdāvina viens otru ar mazām dāvaniņām. Tad nu sanāk, ka Ziemsvētku apdāvināšanās ir adaptēta Nikolaja dienas tradīcija. Savukārt sarkanbalto Santa Klausa (amerikanizēts nosaukums Sv.Nikolajam) tēlu 1931.gadā radījis kāds reklāmas mākslinieks kompānijas Coca-Cola vajadzībām!

Ar šādu informāciju šogad papildināju savu svētku zinību pūriņu. Tad nu - padalos! :)