Šis ieraksts manā galvā top ilgā laika posmā. Jo viss bija (un joprojām ir, tikai ne tik saasinātā pakāpē) procesā. Notika balansa meklēšana, starp realitāti un ārstu ekspektācijām; starp to, ko vajadzētu ēst un to, ko patiešām apēd; starp to, cik daudz un bieži vajadzētu ēst un to, cik tad sanāk īstenībā. Bet par visu pēc kārtas...
Sākums cīņai ar Mazulītes svaru (kurš ir par maz) bija jau sen - kad Mazulītei bija 3 vai 4 mēneši un ģimenes ārste sāka uztraukties, ka mazais tāds tievs. Es gan aizvedu dakterei atrādīt arī savu tievo, garo vīra kungu (šo soli viņa uztvēra ar veselīgu humoru:), bet apaļākas aprises arī tievam mazulim bija nepieciešamas. Tad nu skrupulozi sekojām līdzi, cik bieži un cik daudz piena viņa apēd, neļāvu Mazulītei ēdot "aizmirsties" un uz kontrolsvēršanu pēc 2 nedēļām jau bijām krietni pastrādājušas. Daktere visnotaļ apmierināta.
Bet tad, ap 5 mēnešu vecumu, kad Mazā pati izrādīja interesi, sākām darboties arī pēc BVĒ metodes. Kas nozīmēja, ka pirmajā mēnesī ēšana vairāk kā rotaļa tika uztverta no Mazulītes puses un norisinājās pēc tam, kad bija baudīta mammas piena maltīte. Pamatā turpinājām ar pienu. Taču uz pusgada svēršanu mūsu uz to brīdi jau aktīvi kustīgā meitene bija pieņēmusies svarā tik par 50g salīdzinājumā ar iepriekšējo mēnesi (garums no 66 uz 67cm, svars no 6110 uz 6160g). Protams, par maz! Mammas piens acīmredzot vairs nebija ticis galā ar augošā organisma pieprasījumu. Pirmais, ko ģimenes ārsts šādā gadījumā iesaka, protams, ir piena maisījums. Daktere ieteica divus, kas nav tik saldi - Nestle NAN un Frisso. Kā jau ar pirmo bērnu un kā pie lieliem satraukumiem - rīkojāmies pēc dakteres ieteikuma nekavējoties. Pēc intuīcijas, iegādājāmies Nestle NAN maisījumu un uzsākām papildināt maltītes ar to. Un uz kontrolsvēršanu pēc 2 nedēļām jau kā teicamnieces ieradāmies - gandrīz 500g klāt (6600g)!
Daktere nedaudz nomierinājās (jo svars ir vienīgais rādītājs olbaltumvielu pietiekamībai organismā), mēs savukārt atslābām, laikam par daudz.
Turpinājām priecīgi dzīvoties pēc BVĒ principiem - Mazulīte pati izvēlējās ko un cik ēst. Daudz vienā ēdienreizē gan viņa neapēda, bet pieņēmu, ka viņai jau labāk zināms, cik vajag. Piena maisījumu izmantojām vien extra gadījumiem, kad jāiziet ārpus mājas un jāatstāj bērns vecvecākiem, bet pašas piena rezerves neizdodas sagatavot. Jo sajūtu līmenī nešķita, ka piena maisījumus būtu kaut kas superlabs - ne tas palmu oleīns, ne, iespējams ĢMO soja, sastāvā uzticamību neraisa.
Kaut kādā mirklī jutām, ka mazā paliek čīkstīga. Tā kā uz vecumkrīzi to novelt nevarēja, tad sapratām, ka laikam tomēr izsalkums. Lai gan patstāvīgā ēšana viņai patika, nevarētu teikt, ka tādā veidā gana daudz tika līdz puncim. Arī mammas piens uz Mazulītes 8 mēnešu vecumu vairs ne tik daudz un trekns, lai no tā vien iztiktu. Kaut kādā mirklī, satraucoties, ka nemērdējam bērnu badā, atsākām regulārāk, pēc bērna pieprasījuma (kad čīkst un grib ēst, bet no mammas krūts neko daudz ārā nedabū) arī pa dienu un uz nakti dot piena maisījumu. Te jāpiebilst, ka piena maisījuma došana uz nakti, kā iesaka daži zinātāji, gan nemainīja Mazulītes jauno ieradumu - celties naktī, kad uz miegu atpakaļ pavelk vairs tikai mammas piens. Sapratu, ka pie augošā organisma augošajām prasībām, šis nebūs arī mirklis, kad meklēt risinājumus, kā izvairīties no nakts barošanas. Tad nu katru nakti mazā ciemojas "piena bārā" vismaz divas reizes.
Tad, kā milzu rājiens no augšās, bija ģimenes ārstes verdikts uz 9 mēnešu svēršanos (7185g un 71cm) - piena maisījums. Ja neko citu daudz neēd (un ēd Mazulīte tikai to, kas garšo, un arī to ne daudz), tad atliek piena maisījums.
Iekšēji, protams, šim verdiktam pretojos. Tāpēc jau nākamajā dienā nolēmu samaksāt to lielo vizītes naudu un aiziet pie speciālista ARSā - pediatres un barošanas speciālistes Dr.Dzirnieces. Viņa kārtīgi apskatīja bērnu, izprašņāja par šī brīža ēšanas paradumiem. Atzina, ka nu arī speciālistu rindās klīstot runas, ka BVĒ der ne visiem (jo ir taču tādi, kas ēd uz Urrā, bet ir arī tādi kā mūsu izvēlīgā mazulīte - gardēde). Pēc esošā ēšanas režīma secināja, ka bērnam kuņģītis mazs un sastādīja atbilstošu ēšanas plānu - ar putrām, sakņu sautējumiem (ar gī sviestu, saldo krējumu vai banānu treknumam) un mammas pienu. Ieteica mēģināt pāriet no BVĒ uz vecāka vadīto ēšanu. Un nolēmām uztaisīt asinsanalīzes, cerot ieraudzīt šo satraucošo olbaltumvielu daudzumu organismā.
Diemžēl no asinsanalīzēm izdevās uztaisīt tikai pilno asins ainu, kas nekādus derīgus vai kliedzošus rezultātus nedeva, toties pats process nebija no patīkamākajiem (analīzi ņem no mazuļa pirksta). Olbaltumvielu analīzi neizdevās uztaisīt - nebija iespējams atrast vēnu analīzes paņemšanai.
Tad nu apņēmības pilna ķēros pie vecāku vadītās putrošanas un blenderēšanas. Diezgan drīz gan mana apņēmība saskārās ar realitāti - lai gan pirmā vakara kukurūzas putra tika izēsta no karotes labprāt, tā bija tikai iesācēja veiksme :) No ieteiktajām bezglutēna putrām, griķi tika noraidīti uzreiz. Toties rīsi iegaršojās. Bet arī tikai tad, kad ir noskaņojums.
Tad nu sekoja varen liels izpētes process - ko var dabūt iekšā ar karoti, cik daudz, kad jābaro, kad pats ēd, kādās kombinācijās... Par mūsu kulināriskajiem atklājumiem - tas jau cits stāsts (sekos citreiz).
Šobrīd esmu "izkodusi" Mazulītes ēšanas paradumus tiktāl, ka:
- dodu biežāk, jo neēd vienā reizē daudz (un pa vidu kārtīgākām ēšanām arī kādu auglīti vai veselīgo kukurūzas našķi bērniem no www.pirkumins.lv )
- dzer vislabprātāk paniņas, pati, no savas slīpās krūzes (protams, reizēm puse paliek uz priekšauta vai zemē, bet tas piederas pie procesa)
- brokastīs putras iekšā neiet - vajag kaut ko, ar ko pats var darboties ar rokām; garšo biezpiens, ko pati ēd no karotes
- sakņu sautējumi vispār nav dabūjami iekšā (nemāku un nespēju "spiest ar varu" mutē iekšā; it īpaši, ja veiklā mēle visu izpļauj momentā laukā:)
- dārzeņus var iemānīt dažreiz plāceņu veidā vai, piemēram, smalkos gabaliņos iekš rīsu bumbiņām (rīsi ar spinātiem un brokoļiem utml.)
- putras iet iekšā pēcpusdienā
- protams, garšo visādi kviešu miltu našķi - saldskābmaize (pērku Ķelmēnu saldskābmaizi baltmaizes vietā, šajā nav rauga), manis ceptie Tesla mīklas pīrādziņi - bet tos nedodam neierobežotā daudzumā
- banāni, āboli un bumbieri, kā arī citrusaugļi garšo - tie vitamīnu devai, ne olbaltumvielām
- kādu reizi, kad nekas no piedāvātā ēšanai netiek atzīts par derīgu, kad mammas piena ar nav gana - izmantojam arī piena maisījumu
Protams, kāds te iekliegsies, ka "ko gan tie dakteri saprot"? Man jau pašai ar radās jautājums - vai tad mūsējais ir pirmais tievais bērns viņu pieredzē? Visapkārt dzirdu daudz vecāku, kas saņēmuši pārmetošus skatus no dakteriem par bērna "nepietiekamo" svaru...
Bet skatos un to kā uz mūsu, jauno vecāku, skološanu arīdzan - ka jāseko, kad, ko un cik daudz bērns ēd. Un cītīgi jāseko. Un vēlreiz jāseko! Jo, galu galā - šobrīd liekam pamatus viņa ēšanas paradumiem nākotnē. Tāpēc negribas pārspīlēt, piebāzt tikai piebāšanas pēc (nedaudz samulsināja dakteres māsiņas teiktais, ka mannas putru šim mazajam jau var dot resnumiņam - vai te runājam par veselību vai resnumu?:), dot veselīgi, bet sātīgi, lai tiek puncī un organismā tas, kam jātiek.
Tad nu - veiksmes visiem tiem, kam "nepietiek" un gaviļu saucieni tiem, kam pietiek! =D
Informatīva tabula par svara un auguma "normām":
Man garšo ķiploku grauzdiņi! Un arī pankūkas:) Tik tā eļļas pēcsmarža vēl dienu pēc to pagatavošanas mani itin bieži no šiem cepšanas priekiem attur (varbūt ar labi, ka attur?:)!
