Kādā māmiņžurnālā vai blogā lasīju par tēvu, kurš izdevis grāmatu par bērnu audzināšanu. Un tās galvenā doma: "Nedariet neko. Ļaujiet bērnam augt."
Šis vienkāršais padoms mani iedvesmoja un to atceros ikreiz, kad gribas ķerties pie kādiem no vispārzināmajiem audzināšanas līdzekļiem. Tā nu es turpinu ļaut bērnam augt, meklējot to smalko robežu starp atļaut un aizliegt. Pieredzes trūkums ir jūtams - ar pirmo bērnu izmēģināšu savu audzināšanas metodi, pēc tam jau būšu "mamma ar pieredzi". Protams, paturot prātā - nav universālas audzināšanas metodes.
Pāris piemēri, ciktāl šobrīd sniedzas mana bērna audzināšanas pieredze:
- neliedzu bērnam plauktu izpēti - burkas, karotes, piparkūku formiņas - tas viss ir tik interesanti mazajam pētniekam! un nedusmoju, ja kādreiz tiek baudpilnā priekā bārstīts veiksmīgi atmūķētās kukurūzas putraimu burkas saturs - tas viegli satīrams, toties kāds bērnam prieks! (arī opja virtuve ir "iesālīta", pētot, kā no sālstrauka lēni birst smalkā sāls:). Protams, viss notiek uzraudzībā, plaukti jau iepriekš pārkārtoti pēc bērniem drošas vides principiem un reizumis tomēr tiek novilkta robeža ar vārdu "Aizliegts" vai "noņemšanu no trases" (īpaši ciemos:).
- atvilktnes un skapīši mūsmājās nav aizmūķēti ar atslēgām vai bērnu slēdžiem - jau kopš sākās mazā pētnieka gaitas "pa perimetru", vienmēr mazulītei pašai bijusi iespēja atvilktnes, plauktus attaisīt un aiztaisīt - bērns ātri apguva, ka šim nolūkam domāti rokturīši, citādi tiek iespiesti pirksti (protams, pāris reizes tā arī notika, toties nu jau gandrīz nemaz vairs).
- kad bērnam uznāk vēlme darīt tāpat kā mamma, dodu rokās slotu/švammi/lupatu un ļauju ķerties pie darba - protams, vecākiem pēc tam dubults darbs, toties bērns priecīgs, ka palīdzējis!
- Bērna Vadīta Ēšana arī ir viena no metodēm, ko varētu uzskaitīt pie šīs tēmas - jau sen bērns pats kārtīgi ēd ar karoti, dakšu, dzer no krūzēm/glāzēm/pudelēm, pat pats sev muti ar salvetīti noslauka (ja nav iedota salvete, tad pieprasa:)
- kritienus un punus uztveram kā normālu dzīves skolas sastāvdaļu - nevaimanājam, nebaram, nesatraucamies, ja nepieciešams, samīļojam un pažēlojam.
- vannas priekus baudot, jau no pirmajām reizēm uztveram mierīgi brīdi, kad bērns sasveras/saslīd un pakļūst ar galvu zem ūdens; vienmēr pēc tam par to tik kopīgi pasmejamies kā par piedzīvojumu, ja nepieciešams, protams, palīdzam ar tikšanu "virs ūdens"; jāpiebilst, ka mazulītei ūdens ļoti patīk; rezultātā vasarā ūdensprieki dabā ir sajūsmas un spiedzienu pilni, pat nokļūstot ar galvu zem ūdens, smaids sejā nepazūd:) rudenī plānojam peldētapmācību pie trenera :)
- organizēju arī pirmās apzinātās mācību stundas, piemēram, aukstajā laikā velkot mājas čībiņas, vienu pēc otras, skaļi atkārtoju vārdiņus "mamma" (kreisajai kājai) un "tētis" (labajai); liels bija tēta pārsteigums, izdzirdot mazo skolnieci atkārtojot šos vārdus vienu pēc otra, velkot meitas kājās mājas čībiņas; ejot pa mājas kāpnēm uz augšu, skaitām pakāpienus - nu jau vēl pirms pasaku ciparu, bērns nomurmina savā valodiņā kaut ko līdzīgu ciparam, kas sekos no manas mutes :)
- ārpus mājas, kad mazajai pētniecei uznāk iedvesma vērot citus cilvēkus (gan pieaugušus, gan ne tik) - netramdu un pacietīgi sagaidu, kad interese norimst pirms ķeramies pie nākamās aktivitātes; kaut kāda man vēl šobrīd neskaidri nojaušama mazā cilvēka dzīves skola tajā šķiet slēpjas...
Protams, ir arī lietas, kas "ļaujot bērnam augt" nenostrādā - bet tāpēc jau tā ir skola - gan bērnam, gan arī man pašai :)
